Koks kā stabilākā, ilgmūžīgākā un apjomīgākā augu dzīves forma asociējas ar pastāvību, spēku, varenumu, drošību, raisa pietāti un cilvēka uztverē nes dziļu simbolisku jēgu. Taču praksē, kad runa ir par liela auguma koku - vecu milžu vai strauji augošu jaunuļu - vietu mājas pagalmā, situācijas bieži vien ir pretrunu, jautājumu un diemžēl arī kļūdu pilnas.
Raksturīgākie gadījumi, kad nākas saskarties ar koku likteņu lemšanu : tiek būvēta māja un veidots jauns dārzs vietā, kur ir kādi esoši kokaugi – lieli, mazāki koki vai pavisam jauni, strauji augoši koku sējenīši. Otrs variants – tiek iegādāta vai mantota saimniecība ar iepriekšējo saimnieku stādītiem un koptiem/nekoptiem veciem kokiem, vai arī – radusies nepārvarama vēlēšanās iestādīt savā dārzā kaut kur kādu jaunu koku.
Dažreiz, trūkstot izpratnei un zināšanām par koku sugām, to izmēriem, prasībām, atbilstību mikroklimatam un koku ietekmi uz citiem augiem / dārza ainavu, lēmumi tiek pieņemti diezgan vieglprātīgi, un tos pārsvarā ietekmē emocionāli pamatoti apsvērumi.
Nopietnāk un plašāk aizdomāties liek pieļauto kļūdu sekas – visi tie gadījumi, kad koks sāk traucēt dzīvi dārzā un mājā – ar saknēm nikni uzbrūk mājas pamatiem un apakšzemes komunikācijām, pārveido augsnes mitruma un barības vielu režīmu, noēno, padara drēgnu un netīkamu vidi gan citiem dārza augiem, gan dārza iemītniekiem, un sava mūža nogalē vēl pamanās kādā stiprākā vētrā uzgāzties uz mājas jumta.
VIENA NO IZPLATĪTĀKAJĀM KĻŪDĀM: NAV ŅEMTI VĒRĀ SUGAI RAKSTURĪGIE PIEAUGUŠA KOKA IZMĒRI,
kad dārzā tiek stādīts jauns koks vai atstāts kāds no esošajiem – izmēros vēl niecīgajiem. Problēmas rada nepārdomāti tuvs izvietojums attiecībā pret citiem kokiem, ēkām, arhitektūras un komunikāciju objektiem.
Turklāt, koka sakņu sistēma nepārtraukti „taustās” pēc barības vielām, sevišķi jāsarga kanalizācijas caurules un tvertnes, kuras saknēm var likties pietiekoši interesantas, lai tajās ielauztos.
KOKA SAKŅU KAMOLS IR PROPORCIONĀLS VAINAGAM: CIK LIELS VAINAGA DIAMETRS, TIK PLAŠA ZEMĒ PLEŠAS TĀ SAKŅU SISTĒMA.
Lieli koki ar seklu sakņu sistēmu nelabvēlīgi ietekmē savā pavēnī esošus stādījumus un zālienu – virspusējās saknes nosūc gan ūdeni, gan barības vielas, izraisot šo augu nīkuļošanu vai bojāeju. Šāda sakņu sistēma raksturīga parastajai eglei, āra bērzam, sarkanajam ozolam, baltajam vītolam, parastajai ievai, u.c. Viens vai vairāki lieli koki ar blīvu lapotni tuvu ēkai rada pārmērīgi lielu noēnojumu, samazina telpu izsauļojumu dzīvojamajā mājā, rada neomulīgu, aukstu un mitru mikrovidi dārzā. Nevietā iestādīti lieli koki var stipri izbojāt dārza vizuālo telpiskumu un ainavas uztveramību, lieki sadalot dārza telpu un aizsedzot skaistas skatu līnijas.
UNIVERSĀLS, SPECIĀLISTU PIELIETOTS PRINCIPS KOKU IZVIETOJUMAM ATTIECĪBĀ PRET ĒKU: KOKS JĀSTĀDA VISMAZ VIENA PIEAUGUŠA KOKA AUGSTUMA ATTĀLUMĀ NO ĒKAS.
Tādējādi tiek nodrošināta auga dzīvei nepieciešamā telpa, ēku un cilvēku drošība, kā arī koka vizuālā uztveramība. Piemēram: Parastās kļavas augstums pieaugušam kokam ir 25 m, tātad tik liels ir optimālais attālums starp šīs sugas koku un ēku. Secinām, ka kļavai mājas pagalmā vietu atrast būs diezgan grūti vai arī neiespējami. Savukārt būvnormatīvi paredz noteiktus pieļaujamos attālumus starp koka stumbra centru un dažādām būvēm un inženierkomunikācijām (pieejami pašvaldību apbūves noteikumos, interneta resursos). Iespējas koka stādīšanā var ierobežot arī dažādi zemesgabala apgrūtinājumi – servitūti, aizsargjoslas, utml. To visu jāapzina, pirms ķerties pie stādāmās bedres rakšanas, citādi var iedzīvoties sodā no šo apgrūtinājumu pārraugošajām institūcijām.
DENDROLOGI (KOKAUGU PĒTNIEKI) KOKU AUGSTUMA KLASIFICĒŠANAI IZMANTO ŠĀDU IEDALĪJUMU:
1. Lieluma koki > 25 m (Parastais ozols, parastā priede);
2. Lieluma koki 15-25 m (Parastā apse, Holandes liepa);
3. Lieluma koki < 15 (Parastais pīlādzis, rietumu tūja).
Lūk, 3. lieluma koki ir piemērotākā izvēle savrupmājas dārzam.
Šajā grupā ietilpst arī ģimenes dārzam ļoti nozīmīgie augļu koki – ābeles, bumbieres, ķirši, plūmes, kā arī tādi skaisti un izteiksmīgi koki, kā purpurābele, ogābele un citas dekoratīvās ābeles; lazdas, vilkābeles, irbenes, segliņi, zeltlieti, mikromeles, ievas, etiķkoks, pīlādžu šķirnes. No skujkokiem šajā grupā minamas dažādas parastās egles šķirnes, Kadiķu un tūju sugas un šķirnes, pacipreses, u.c. Dažādi introducētie koki, kas dzimtenē sasniedz lielus izmērus, taču pie mums aug lēni un apdomīgi – arī izmantojami piemājas dārzā (parasti tiem nepieciešama aizsargāta vieta), piemēram, tulpjukoki, katsuras, magnolijas. Ja ir kāds personīgi mīļš un iecienīts koks no lielā auguma kategorijas, kuru vēlme ikdienā tuvāk skatīt, tad kompromiss var būt plaši pieejamās koku miniatūrās šķirnes, potētās vai nokarenās formas, kādas ir daudzām lielo koku sugām. Citkārt lielākus kokus var ielaist dārzā arī dzīvžogu veidā: piemēram, veidojot liepu, egļu dzīvžogus. Alternatīvas var būt koki ar mākslīgi, kompakti un dekoratīvi veidotiem vainagiem – špalierēti, polardēti un dažādas cirptas formas. Kreņķu objekts dārzos mēdz būt arī Ziemaasvētku eglītes, ja izvēlētas lielā auguma sugas – taču ir pieejamas kompaktās šķirnes, kuras šim nolūkam īpaši piemērotas.
Piemērotā vietā un attālumā, mērogam atbilstoši koki dārzā ir neaizvietojami telpiskuma un ainavas struktūras veidotāji, tie pasargā dārza telpu no vējiem, izlīdzina mikroklimatu, rada drošības un patvēruma izjūtu un, izvēloties augu ar koncepcijai atbilstošām estētiskajām īpašībām, var būt lieliska skata dominante un krāšņs akcents.
KO DARĪT GADĪJUMOS, KAD VISAS KĻŪDAS JAU SASTRĀDĀTAS PAŠU VAI IEPRIEKŠĒJO SAIMNIEKU NEAPDOMĪBAS DĒĻ?
Tad, pēc iespējas ātrāk ir jāizvērtē esošo koku stāvoklis, jāpieņem lēmums un jārīkojas. Ieteicams pieaicināt speciālistu – kompetentu dārza dizaineri, dārznieku vai arboristu (mācīts kokkopis), kas palīdzēs kritiski paskatīties no malas, profesionāli novērtēs koku stāvokli, un sniegs ieteikumus atbilstoši situācijai. Ja dārzā aug esošs, cienījama vecuma milzis, tad jātiek skaidrībā, vai tas nav ierindojams pie dižkokiem, retiem vai aizsargājamiem kokiem.
Pienācīga uzmanība jāpievērš arī pavisam maziem un jaukiem kociņiem – mazām eglītēm, bērziņiem, kļaviņām… Tie augs ātri un sākumā var nepaspēt attapties, kad tie jau aizņēmuši pusi pagalma un pārsnieguši pieļaujamos izmērus, lai tos vienkārši nocirstu.
Likums nosaka izmērus, kurus sasniedzis koks nocērtams tikai pamatojoties uz labi argumentētu nepieciešamību, apmaksājot tā ciršanas atļauju (pieejami MK noteikumu krājumā interneta resursos).
Diezgan bieži notiek tā, ka lielie koki mierīgi dzīvo savu dzīvi, līdz kāda būvobjekta realizācija tiešā koka tuvumā izjauc visu pierasto kārtību. Kā tādā gadījumā vislabāk sadzīvot ar koku? Ir maksimāli jāsaudzē un jāveic visi koka aizsardzības pasākumi no mehāniskiem bojājumiem stumbram un vainagam, neaizmirstot arī par sakņu rajona aizsardzību. Nepieļaujama ir arī jebkāda ķīmisku vielu iedarbība uz koku. Jāizvairās no jebkādas sakņu aiztikšanas, taču ievainot vai apcirst saknes, kuras resnākas par 30 cm, koka izpratnē jau ir krimināla izdarība. Ja tomēr nākas ko rakt koka sakņu zonā, tad tas jāveic ar roku darbu, jālūdz arborista konsultācija koka saglabāšanas plānam. Koks necietīs zemes līmeņa maiņu – pēc iespējas lielākā sakņu rajonā jāatstāj esošais līmenis, to var risināt, veidojot terasējumu, atbalsta sienas.
VĒLAM PATIESI SASKANĪGAS ATTIECĪBAS AR KOKIEM JŪSU DĀRZĀ!
