Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk

Atmiņā no bērnības dienām uzaust vecvecāku lauku māju grantētie celiņi, kas bija izvietoti mājnieku galvenajos iešanas virzienos – no mājas uz pagastu, kūti, siltumnīcu, un tika reizi pa reizei atjaunoti ar svaigu grants slāni, kas sastāvēja gan no sīkiem smilšu graudiņiem, gan no maziem olīšiem, un mazas pilsētnieces vasarīgi plikajām kājām pa tādu patipināt bija īsts pārbaudījums.

Arī celiņu slaucīšanai bija savi noteikumi – tas bija darāms ar zaru slotu, lai savāktu gružus, nobiras, zemes, taču bija īpaši jāiemanas, lai reizē ar gružiem neaiznestu arī daļu celiņa sastāvdaļu. Domāju, ka arī šobrīd lielai sabiedrības daļai kādu tālu atmiņu mapēs ir noglabāti skati ar padomju laiku nodrupušajām betona flīzēm pilsētu pagalmos, lielajām betona plāksnēm laukumos, kas bieži, nekautrīgi bija atsegušas aprūsējušas armatūras stieples, masīviem asfalta laukumiem vietās, kur vajag un kur ne. Vienīgi vecie, pamatīgie vecpilsētas bruģi, kaut neganti slidīgi pirmajā salā, tomēr kādas senatnīgas pievilcības apdvesti, cienīgi plētās vēl asfaltruļļa neskartajās mazpilsētu ieliņās.

Pēc monolītās vienveidības nomācošā pārsvara, deviņdesmitajos un vēl brīdi pēc – betona bruģakmens likās smalks un modīgs.

Ar lielu entuziasmu notika “bruģēšana”. Par ikdienas klasiku kļuva pelēkā taisnstūra “bulciņa” ar mazu apaļu vēderiņu, bet reprezentablākās vietās – divu krāsu bruģu mozaīka vai kāda no dažām neparastākām formām.

Šobrīd pieejamās plašās materiālu, kā arī tehnoloģiju iespējas ļauj veidot dārza segumus kā oriģinālu un individuālu dārza dizaina sastāvdaļu, ar iespēju izmeklēti pielāgot seguma virsmu visatbilstošāk funkcijai, kā arī apliecināt saimnieka gaumi un rocību.

Klasiskas un nezūdošas vērtības ir dabīgie iežu materiāli, no kuriem iecienītākie un mūsu klimata apstākļos sevi pierādījuši ir granīts, bazalts, dažādi slānekļi un, protams, Latvijas laukakmeņi, kuru sastāvs un krāsa var būt daudzveidīgs, taču latvieša mentalitātei aizvien saistošs ar savu pamatīgumu un patīkamu dabas ainavas sajūtu. Akmeņu lietās ir dažādas nianses, savas raksturīgās īpašības, priekšrocības un trūkumi. Dārzu dizaineris, zinot katra ieža izcelsmi, uzbūvi un īpatnības, varēs izvērtēt, kā šis materiāls dārzā un konkrētajā situācijā “uzvedīsies”, kāda būs izvēlētā seguma fragmenta – bruģakmens vai plāksnes – formas, izmēra un biezuma izturība.

Piemēram, granīts, kā sīku kristālisku daļiņu sakopojums, var būt viendabīgāks, graudaināks, izturīgāks vai ne tik ļoti, un arī krāsā ļoti daudzveidīgs, atkarībā no ķīmiskā sastāva, proporcijām un piejaukumiem.

Materiāla cenas ziņā granīts ir variabls – tā atkarīga no kvalitātes, sastāva, pieejamības. Granītu un bazaltu bieži pielieto kā bruģakmeni kuba vai taisnstūra formā, pie kam ir dažādi virsmas apstrādes veidi – ārtelpai vizpiemērotākās virsmas ir ar kādu vienmērīgu virsmas tekstūru – vai tas ir vienkārši kalts vai gludi zāģēts un apstrādāts ar dažādām tehnikām – bučardēts, dedzināts, smilšots, utt. Bazalts ir viendabīgāks sastāvā un, sava askētiskā izskata un skaistā antracīta toņa dēļ, ļoti labi iederas modernos ārtelpas iekārtojumos. Laukakmenim ir dažādi tradicionāli apstrādes un ieklāšanas veidi, no kuriem vairums vizuāli piestāv lauku sētām. Arvien aktuāls un novērtēts ir t.s. vecpilsētas bruģis – lielie, cēlie laukakmens ķieģeļi, apdomīgi iekomponējot, labi iederēsies kā vēsturiska, tā moderna stila dārza dizainā, vai kā akcents – noslēdzoša laukuma vai dobes apmale.

Protams, betona bruģakmens nekur nav pazudis, un arī tam ir sava vieta dārzu dizainā, sevišķi plašākās pilsētas un sabiedriska mēroga ārtelpās.

Demokrātiskās izmaksas un laika pārbaude to ir darījusi par funkcionālu, vienkāršo alternatīvu dārgākiem izsmalcinātiem segumiem. Turklāt, augot konkurencei nišā, kā arī patērētāju izvēlībai un vērtētspējai, ražotāji ir spiesti piedāvāt patiesi gaumīgus piedāvājuma jaunumus, krāsu un virsmu nianses. Prieks, ka ražošanas pārstāvji elastīgāk reaģē uz dārzu dizaineru radošajiem priekšlikumiem, kas arī Latvijā ir rezultējies vairākos jaunos kvalitatīvos bruģakmens dizainos, kas radīti konkrētiem projektiem, bet pateicoties mūsdienīga dizaina kvalitātei, pieejami pasūtīšanai un tiek izmantoti arī plašākā dārzu projektēšanā.

Betona bruģakmens piedāvājumā šobrīd aktuāla ir individuāla pieeja, iespēja kombinēt bruģa izmērus un formu, ar nepieciešamo krāsu un virsmas tekstūru. Piemēram, “skalotā virsma” apstrādes rezultātā virsma kļuvusi raupjāka, izceļot sastāva rupjākās frakcijas, savukārt maziem granīta kristāliņiem pārklāt virsma ir greznāka, utt.

Īpašu šarmu dārza dizainā piešķir aktuālie “vecinātie” jeb retro stila bruģi – īpaši apstrādāti, lai radītu mājīgu iespaidu ka svaigi ieklātais materiāls ir nevis vizuāli sterils un mākslīgs svešķermenis dārzā, bet vismaz pusgadsimtu baudījis cilvēka soļu rosību un nu kļuvis it kā sajūtām patīkamāks un tonī dabiski niansētāks.

Arvien plašāka izvēle ir klinkera materiāla bruģakmenim – no māla un citu sastāvdaļu maisījuma dedzināti ķieģelīši, kas jau izsenis tikuši lietoti gan māju būvniecībā, gan segumu ieklāšanā. Pieejama bagātīga toņu gamma, virsmas efekti – no atturīgi senatnīgi vecinātas virsmas līdz īpašos gadījumos lietojamam enerģiski metāliskam spīdumam. Daudzveidīgas formas un izmēri, kas paver iespējas radošam un individuālam izkārtojuma rakstam jeb salikumam. Galantus pieredzē ir veiksmīgi piemēri ar klinkera materiāla piemērošanu gan dažādiem seguma kontūru risinājumiem, gan saskaņošanai ar citiem materiāliem, gan iecerēto formu un līniju akcentēšanai dārzā.

Arvien aktuālāka kļūst dažāda materiāla lielu plākšņu izmantošana – sākot no augstas kvalitātes granīta plākšņu izklātas piemājas terases grīdas, beidzot ar stilistiski un kvalitatīvi līdzvērtīgām betona plāksnēm, kas īpaši labi iederēsies askētiskā modernā dizainā.

Vietās, kur vēlamies saglabāt dzīvās dabas pārsvaru un radīt “vieglāku” iespaidu, piemēram, nelielos dārzos, vai retāk izmantojamos celiņos, plāksnes var tikt izkārtotas retināti zālienā vai plašākā augu stādījumā. No pieredzes un vērojumiem šim iemeslam neieteiktu izvēlēties t.s. “ekobruģus” – bruģakmeņi, kuri veidoti kā režģīši vai citas formas ar atstātiem tukšumiem, kur ieklājot saber zemi un iesēj zālienu. Pārsvarā šādi risinājumi ir neveiksmīgi un neattaisonjas – ar labo nodomu vienlaikus noķert divus zaķus – iegūt funkcionālu laukumu braukšanai vai auto novietošanai un saglabāt zaļuma īpatsvaru – iegūstam saulē izdegušu vai ēnā nomocītu neviendabīgu un pleķainu laukumu, kur dzīvi atlikušie zāles kušķīši ir izstīdzējuši, bet izmīņātās tukšās vietas pilnas neizslaukāmu atbiru uzglūn kādam neveiklākam kurpju papēdim. Ekobruģus var labi kombinēt ar kādu smalkākas frakcijas šķembu vai atsiju, piemēram, kādā plašā, karstā autonovietnē, kur nekas neaug, bet lielajā platībā vismaz uzirdina skatu un tomēr ekoloģiski labvēlīgāk, ja salīdzinām, piemēram, ar asfaltbetona lējumu.

No kā vēl izvairīties celiņu materiālu izvēlē? Ja acs mīl ilgāk pakavēties pie marmora, vai pulēta granīta virsmām, jāatceras ka jebkuri pulējumi un ļoti gludas virsmas ir nedroši staigāšanai mitros apstākļos, kādi mūsu klimatā nav retums. Vislabāk no gājēju drošības viedokļa un arī tīkami izskatās celiņš ar vienmērīgi teksturētu virsmu. Svaukārt marmors mūsu klimatā ārtelpā nav ieteicams nekādā veidā, jo tas laikapstākļu ietekmē pamazām noārdās.

Beramie jeb irdenie segumi šķiet ir vissenākie celiņu priekšteči. Pirmos parkus un dārzus Eiropā ierīkoja tieši ar smalkas frakcijas irdena materiāla – visbiežāk, smilts, grants, dolomīta šķembiņu vai citu pieejamu un piemērotu iežu viendabīgu sajaukumu, reizēm pievienojot māla vai vēlāk kādu ķīmisku piedevu, kas sniedz papildus stiprību un it kā daļēji sacementē segumu. Trūkumi šādam irdenam materiālam ir uzturēšana un kopšana – tas iznēsājas un rūpīgāk kopjams, regulāri jāatjauno celiņa profils, lai izvairītos no nepareiziem virsmas slīpumiem kas sekmē nokrišņu ūdens un dubļu veidošanos, lidz ar to apgrūtinātu lietošanu. Irdenā seguma kontūras allaž jānostiprina ar kādu maliņu, kas neļautu kontūras formai kļūt nekārtīgi izplūdušai. Skaistai un sakārtotai celiņa malai senāk lietoja koka līstītes, šobrīd izmanto metāla, plastmasas maliņas vai pieskaņota bruģakmens joslu.

Pašlaik aktuāli irdenā materiāla priekšrocības – dabai pieskaņotu toni, labu iekļaušanos dažādā konfigurācijā – papildināt ar nostiprinošām vielām, piemēram īpaši izstrādātas receptūras epoksīda sveķu javu, u.c. iegūstot viendabīgu un pilnīgi nofiksētu segumu, kas noturīgs , ūdenscaurlaidīgs, neprasa lielu kopšanu un vizuāli labi piemērojams dažādām situācijām.

Nākotne, tehnoloģijas un inovācijas sola jaunumus arī ceļu segumos – viedā mājokļa un līdz ar to viedā dārza uzvaras gājiens solās ieviest viedus materiālus arī dažādiem virsmu segumiem, nanovirsmas, saules bateriju uzlādētas ietves gaišam un priecīgam solim uz priekšu.

Protams, ja ir vēlēšanās, laiks, izdoma, līdzekļi – celiņu segumi vienmēr var būt īpaši neparasti un oriģināli – piemēram, šovasar apciemojot Francijas dārzus līdzās klasisku materiālu labākajiem paraugiem varēja pētīt mazus un draiskus pastaigu celiņus no iecementētiem oļu ornamentiem, metālā izlietām vardīšu kontūrām, akmens plāksnītēm, kuru iedobēs dzīvespriecīgi tek ūdens strautiņi. Daudzveidībā jau arī ieraugām un izkristalizējam katrs pats sev – kā materiāls atbilst funkcijai, mērogam, mērķim, stilam. Kā ar segumu materiālu valodu varam spēlēties, piešķirt neparastu vai svinīgu noskaņu, iedzīvināt tradīcijas un vērtības.