LatvianRussian (CIS)
Lauztā sirds Nosūtīt draugam
Reiz pasaulē dzīvoja kāds nelaimīgs cilvēks. Viņš bija pavisam vientuļš - ne māti, ne tēvu viņš pat neatcerējās, ne brāļu, ne māsu viņam nebija. Nekad neviens viņu nebija nosaucis par draugu, un arī pār viņa lūpām šis vārds nekad nebija pasprucis. Par mīlestību viņš bija lasījis tikai grāmatās un zināja, ka tā glauda sirdi kā maiga vēsmiņa un dedzina kā liesma, ka tā var cilvēku pacelt debesis un nogrūst ellē. Bet vientuļais cilvēks bija pārliecināts, ka viņa sirds nekad nejutīs ne vēsmiņas maigumu, ne liesmas svelmi, jo tā bija slima un pukstēja it kā klibodama.
Viņš bija Kuprītis un tik neglīts no sejas, ka pat pašam, spogulī paskatoties, pārskrēja drebuļi. Kas viņu tādu lai mīlētu, kad pasaulē bija tik daudz skaistu un žirgtu jaunekļu? Un vai viņš ar tādu sirdi varētu mīlēt kādu sievieti? Nē, šī sirds zināja tikai to, kas ir naids un skaudība, no tās augšup kāpa tikai žultains rūgtums un izlauzās pār lūpām kā rupji lāsti. Ar savām šaurajām ačelēm viņš nesaskatīja ne saullēkta maigo sārtumu, ne mēness zalgojošo mirdzumu, tās vienmēr raudzījās lejup un skatīja netīras peļķes un ceļa grumbuļus. Viņa plānais deguns nesaoda ziedu reibinošo smaržu, toties pa gabalu sajuta maitas un pelējuma smaku. Un tāpēc nav brīnums, ka ar laiku visa pasaule viņam likās riebīga, netīra un smirdoša, un šī atziņa tam sagādāja ļaunu prieku, jo tādā pasaulē viņš pats sev vairs nelikās izņēmums.
Bet reiz - kā tas gadījās, kā ne - viņš ieraudzīja princesi Rozi, kas bija iznākusi parkā pastaigāties. Visi cilvēki apstājās un noņēma cepures, kad tā gāja garām, tikai viņš stāvēja samulsis un mirkšķināja acis, nespēdams aptvert, ka pasaulē var būt kaut kas tik skaists. Princeses sārtie vaigi, brūnās acis, sarkanās lūpas, viss zaļā zīdā tērptais slaidais augums likās tik pārpilns dzīvības un jaunības svaiguma, ka ikviens, kas viņu uzskatīja, šķita nometis no pleciem desmit gadu smagumu. Daudzi sirmgalvji nostaigāja garus un līkumotus ceļus, lai kaut reizi ieraudzītu princesi Rozi un atgrieztos mājās daudz jaunāki, nekā izgājuši. Roze visiem laipni uzsmaidīja un atbildēja uz sveicieniem. Tikai viens cilvēks viņu nesveicināja un pat cepuri nenoņēma: sīks, neglīts Kuprītis stāvēja celiņa malā un saviebies blenza princeses triumfa gājienā. Rozei tas likās tik neparasti un dīvaini, ka viņa apstājās un dziļi ielūkojās īgnajās acīs. Tik pamests, tik nožēlojams izskatījās šis drūmais vīrs, ka Rozei kļuva viņa bezgala žēl, un viņa dāvināja tam savu siltāko smaidu.

Viens acumirklis, bet kā tas pārvērta visu Kuprīša dzīvi Tagad viņa acis lūkojās augšup un pirmo reizi viņš ievēroja, cik krāšņi zied balti un violeti ceriņu krūmi, kādiem sārtiem ziediem saplaukusi vilkābele un cik skaists ir katrs zaļais koks, kad tā lapotnē rotaļājas saules zaķīši. Vieglas vēsmiņas šaudījās ap viņa vaigiem, un no kurienes tikai tās atnesa brīnišķīgas smaržas? Ak, tepat celiņa malā auga vijolītes, un kur gan šie sīkie ziediņi guva tik daudz spēka, lai sagādātu prieku visiem, kas gāja garām? Prieks virmoja no saules zaķīšiem, kas rotaļājās koku galotnēs, no vēja čabināšanās liepu lapās, no putnu dziesmām.
Kuprītis stāvēja samulsis un nevarēja izskaidrot, kas tā pārvērtis viņa acis un ausis, ka viņš sācis sajust pasaules skaistumu.
- Kam lai to prasu? - viņš jautāja sev.
- Prasi man! - atbildēja viņa sirds.
- Tu, nelaimīgā, kas vienmēr esi bijusi drūma kānakts, kādu atbildi tu zini, - tā Kuprītis norāja sirdi.
- Es - laimīgā, es - priecīgā, jo nu es zinu, kas puķēm liek ziedēt, kas putniem liek dziedāt, es zinu, kas atdarīja tavas acis un ausis! - gavilēja sirds.
- Jā, kas tad? Saki man - kas?
- Tā ir mīlestība. Tā ir viņa - maigā un niknā, klusā un brāzmainā, siltā un liesmainā. Tu taču mīli! Tu mīli princesi Rozi!
- Princesi Rozi? - Kuprītis izbijās. - Vai lai es uzdrīkstētos mīlēt princesi Rozi?
- Kas tev var aizliegt mīlēt princesi Rozi? - sirds strīdējās pretim. - Atnāc ik rītus šeit un tāpat kā citi pamāj sveicienu, kad viņa iet garām.
Kuprītis paklausīja savai sirdij un dienu no dienas gaidīja Rozi, godbijīgā sveicienā noliekdams galvu, kad viņa tam tuvojās. Un katru reizi, kad princese pagāja garām, likās, it kā maiga vēsma noglaudītu viņa vaigus.
Tas bija brīnišķīgākais laiks viņa mūžā. Diez kur bija radies tāds spēks viņa rokām augu dienu līdz vēlam vakaram skaldīt akmeņus? Kur bija radusies balss dziedāt dziesmas līdzi cīrulim un līdzi lakstīgalai? Kuprītis nezināja, par ko dzied cīrulis un par ko dzied lakstīgala, bet viņš dziedāja par Rozi, par viņas skaistumu.
Nelaimīgais Kuprītis, viņš vēl nezināja, ka vienā mirklī var sacelties vētra ne tikai dabā, bet arī cilvēka dvēselē. Tā sākās pēkšņi, kad viņš, no rīta iedams uz parku, lai redzētu Rozi un saņemtu veldzi un spēku visai grūtajai darba dienai, ieraudzīja, ka visa pilsēta greznota ar lampioniem un ziedu vītnēm, bet ielās mudžēja svētku drānās tērpušies ļaužu bari. Ļaudis nesa līdzi gan ģitāras, gan stabules un tamburīnus, tikai kāda maza meitenīte turēja rokās zvaniņu. Tā bija nabadzīgā kazu gane Maija, un, tā kā viņa nevarēja nekur sadabūt ģitāru vai stabuli, tad bija noņēmusi zvaniņu kazai no kakla, jo arī viņai gribējās kaut kā izteikt savu prieku šajā dienā.
Kad Kuprītis kādam pretimnācējam apjautājās, kam gan par godu pilsēta tā uzposta un kāpēc tik daudz ļaužu ielās, tas izbrīnījies atteica:
- Labais cilvēk, kur tu dzīvo, ja nezini, ka šodien taču princeses kāzu diena!
- Princeses? Kādas princeses? - apmulsušais Kuprītis nomurmināja.
- Cilvēk, cilvēk, vai gan tu nezini, ka mums ir tikai viena princese? Princese Roze!
Ja svešais pretimnācējs būtu Kuprītim iesitis ar akmeni pa galvu, viņš nebūtu tā satriecis nabaga mīlētāju kā ar nežēlīgo vēsti par princeses Rozes kāzām. Viņš sabruka uz aukstajiem ielas akmeņiem, bet acumirklī atkal pietrūkās augšā, jo viņam likās, ka iekritis liesmojošā ugunskurā. Un, it kā šo liesmu apņemts, viņš skrēja pa ielām uz parka pusi, kur ik rītus bija paradis sagaidīt Rozi.
- Mana Roze! Mana Roze! - viņš sauca un juta, ka liesmas jau dedzina viņa sirdi un tās nespēj apdzēst asaras, kas aumaļām plūda pār vaigiem.
Tad pēkšņi sāka strinkšķēt ģitāras, svilpot stabules, augstu gaisos uzšalca dziesmas un gaviles. Ļaudis apsveica princesi Rozi un svešzemes princi, jo tur viņi nāca - jauni un skaisti - un dalīja smaidus līksmes pārņemtajiem apsveicēju bariem. Savas laimes pārņemti, viņi nenobijās, kad cauri ļaužu drūzmai izlauzās kuprains vīrs un, nokritis Rozes priekšā ceļos, sāka lūgties un vaimanāt:
- Roze, Roze, tu taču esi mana Roze! Dzen projām to svešo jaunekli un nāc man līdzi!
- Attopies, apmātais cilvēk! - uzsauca apkārtējie vīri. - Kā tev, tādam skrandainam ķēmam, nav kauna rādīties acīs princesei Rozei?
- Ej bildini pirtsslotu! Vai pērnājo smilgu!
Tā cietsirdīgie vīri izzoboja Kuprīti, bet sievas rādīja uz viņu ar pirkstiem un smējās. Ne brīdinājumi, ne ņirgas neveda Kuprīti pie prāta. Viņa sirds dega mīlā uz princesi Rozi, un liesmas pārvērta plēnēs pēdējo saprāta dzirksti. Izrāvis aiz jostas aizbāzto dunci, viņš pāršķēla princeses sirdi.
Līksmot sanākušie ļaudis sērās nolieca galvas. Kad viņi atkal pavēra acu plakstus, pūli pāršalca izbrīna sauciens. No asinīm slacītās zemes bija izaugusi cēla puķe ar ugunīgi zaigojošu smaržīgu ziedu. 
- Tā ir Roze! Tā ir mūsu Roze! - ļaudis čukstēja. - Pat pēc nāves viņa grib mums dāvāt prieku.
Pēc tās zemes likumiem slepkavas, kas aiz greizsirdības bija nogalinājuši savu iemīļoto, izdzina no sabiedrības un viņiem vajadzēja mitināties klinšainajos kalnos. Akmeņiem un lāstiem apmētāts, tur aizgāja arī Kuprītis. Neviens viņu pēc tam netika redzējis, tikai nākamajā pavasarī mazā ganīte Maija, meklēdama noklīdušo kazu, kalna pakājē atrada uz pusēm pārlauztu sirdi. Viņa atcerējās nelaimīgo Kuprīti, kuru iedzina postā neprātīgā mīlestība, un, noliekusies pār salauzto sirdi, meitene apraudājās, jo arī viņa bija vientuļa, neviena nemīlēta. Un dīvaini - Maijas asaras atveldzēja cieto klinti, un tajā izauga divas puķes. Vienas ziedi bija sārti un virknējās ap kātiem kā mazas salauztas sirsniņas. Otra uzziedēja baltiem zvaniņiem, un tie turējās pie ziedkātiņiem kā dzidras asaru lāses.
Vēlāk cilvēki šīs puķes pārstādīja dārzā un nosauca sārto par lauzto sirdi, bet balto - par maijpulkstenīti.
Anna Sakse 'Pasakas par ziediem'
 

Pievienot komentāru

Aizsardzības kods
Atjaunināt

Galantus Twitterī!