Garšaugi ir dārzeņi, kas ļoti bagāti ar ēteriskām eļļām, tiem ir īpatnēja garša, aromāts.  Visos garšaugos ir daudz vitamīnu un mikroelementu. Tos vajadzētu lietot daudz un svaigā veidā, kamēr lapiņas un dzinumi spēcīgi smaržo un ir garšīgi.

Garšaugi ir dilles, pētersīļi, baziliks, dārza kreses, lapu sinepes, majorāns, pupu mētra, lapu kārveles, gurķu mētra, maurlociņi, estragons, timiāns, melisa, izops, piparmētras, lupstāji.

Garšaugi ēdienu padara neatkārtojamu un dod cilvēkam estētisku baudījumu. Latvijā ir pietiekami daudz „vietējo” garšaugu – gan savvaļas, gan kultūras, tāpēc nebūtu jācenšas uzturā lietot dienvidu garšaugus. Pēc mikrobiotikas likumiem cilvēkam ir jāēd tas, kas aug ap viņu, jo tikai tā var uzņemt nepieciešamās minerālvielas tādās harmoniskās attiecībās, kāds ir paša cilvēka organisms.
Katram garšaugam ir sava īpatnējā garša un smarža, atšķirīgs bioķīmiskais sastāvs, taču visiem tiem ir arī virkne kopēju īpašību: augstais vitamīnu daudzums, ēteriskās eļļas, fitoncīdi, organiskās skābes, minerālvielas, miecvielas, rūgtvielas. Šīm vielām ir liela nozīme organisma fizioloģiskajos procesos, bez tām organisms nevar pastāvēt.
Garšaugiem ir liela ārstnieciska nozīme, tos lieto: gremošanas orgānu darbības traucējumu novēršanai, pret dažādiem iekaisumiem, arī nervu nomierināšanai. Tieši garšaugu nelietošana novedusi pie milzīga sāls patēriņa. Prasmīgi pievienojot garšaugus ēdienam, sāls nav nepieciešams, jo īpaši dārzeņiem. Sāls ir neorganisks savienojums, kas demineralizē dārzeņos esošos minerālsāļus, kā arī iet bojā vitamīni un citas vērtīgas vielas.
Šobrīd garšaugi ir „modē”. Šķiet katrā dārzā – vienalga vai tas liels vai mazs, vai tas laukos vai pilsētā – garšaugiem vieta atradīsies. Garšaugus stādījumos var kombinēt ar citiem dekoratīvajiem augiem, vai veidot atsevišķas garšaugu dobes. Garšaugu stādījumi apvieno abas – puķu dārza dekoratīvās un sakņu dārza praktiskās funkcijas. Ja veido dobi tikai no garšaugiem, svarīgi ievērot mērenību augu izvēlē un daudzumā. Garšvielu dobei vajadzētu izvēlēties augus, kurus paredzēts izmantot pārtikā vai kuriem ir dekoratīva nozīme dobes kopskata uzlabošanā. Lai dobe neizskatītos raiba un sadrumstalota, vienkopus grupē augus ar līdzīgas krāsas lapojumu. Parasti viena veida garšaugus nestāda vienkopus lielā daudzumā, it īpaši, ja dārziņš nav liels. Kontrastam noder raiblapaino augu sugas un šķirnes. Veidojot garšaugu dobi, to var ierobežot vai sadalīt daļās, izmantojot bukšus, izopus vai lavandas, kas pakļaujas veidojošai apgriešanai. Garšaugu dobēs, ko veido vairākām augu sugām un šķirnēm, svarīgi izvēlēties augus, kas iekļaujas kopējā plānā, kopskatā radot vienas krāsas un tekstūras fragmentu. Regulāros dārzos vai dobēs, kur no augiem tiek veidotas mozaīkas, lai nebojātu kopskatu, izvēlas kompaktus augus, nevis tādus, kuri ātri sazarojas un izgāžas.
Ja garšaugus stāda kombinējot ar citiem krāšņumaugiem, jāsabalansē krāsu izvēle ar dobē esošajiem augiem. Piemēram, ja dobē dominē zaļie toņi, to var lieliski papildināt ar zaļgandzeltenajiem vai zilganajiem garšaugiem. Sugas ar sudrabaini pelēkajām lapām lieliski izskatās kopā ar augiem, kam ziedi vai lapotne ir zilos, sārtos vai violetos toņos. Blakus ieteicams stādīt augus ar zaļām un dzeltenām vai sudrabainām un purpurkrāsas lapām. Garšaugus stāda ar celiņiem vai tuvāk dobes malai, lai tiem vieglāk varētu piekļūt. Lai akcentētu stādījumus, lielus garšaugus stāda atsevišķi vai veido no tiem atsevišķas grupas. Neregulārā dārzā ir lielākas iespējas stādīt dažāda garuma un formas augus nekā regulāra plānojuma dārzā. Garākos augus izmanto skatiena piesaistīšanai, jo tie neizjauc kopskata sabalansētību un krāsu harmoniju.
Garšaugi audzējami arī traukos. Gadu desmitiem esam uz palodzes burciņās diedzējuši sīpolus, bet pašreiz moderni un stilīgi uz savas virtuves palodzes audzēt arī citus garšaugus – baziliku, timiānu, dilles, rozmarīnu... Tas ir gan skaisti, gan noderīgi, gan arī veselīgi. Mājas apstākļos māla podā sēti un stādīti garšaugi var augt un zaļot visu gadu. Ja vēlamies svaigus zaļumus iekļaut ēdienkartē, jāveido savu virtuves dobīti. Pēc 4–5 nedēļām jau būs baudāmi pirmie svaigie zaļumi.
Vienā traukā stāda krāsu, smaržas, augšanas prasību ziņā saderīgus augus. Izvēlas dominējošo garšaugu – parasti augumā lielāko un dekorativitātes ziņā efektīgāko, pārējos pakārto tam.
Garšaugu audzēšana ir samērā vienkārša un neprasa lielu piepūli. Vienīgais, kas jāņem vērā – lielākā daļa pikanto un smaržīgo augu nāk no siltām zemēm, Vidusjūras reģiona, un, iekārtojot garšaugu podiņu, jāņem vērā šīs klimatiskās zonas īpatnības. Proti, vairumam augu ļoti patīk silta, gaiša vieta, kas tomēr ir pasargāta no tiešiem saules stariem, bagāta uzturvielām, mitra augsne, tie arī jāsargā no caurvēja. Ideāla vieta ir virtuves palodze, kur ir gan silts, gan arī saimniecei vienmēr pa rokai ir svaigas garšvielas. Timiāns, rozmarīns, baziliks ir arī ļoti dekoratīvi augi.