Maijā ar baltiem vai krēmkrāsas, miniatūrām lilijām līdzīgiem ziediņiem uzplaukst maijpuķītes. Ar savu reibinošo aromātu maijpuķītes papildina pavasara dzīvīgo, svaigi plaukstošo ainavu. Dziesmās apdziedātas, tās devušas iedvesmu romantiskai poēzijai un mākslas darbiem. "Sāpes nāk un sāpes iet, bet maijpuķītēm jāpaliek..."(M. Freimanis)

Maijpuķītes jeb kreimenes (Convallaria majalis) pieder liliju dzimtai (Liliaceae), reizēm tiek ieridotas atsevišķā Convallariaceae dzimtā. Angļi devuši maijpuķītei poētisku nosaukumu ‘Lily of the walley’ – ‘Ielejas lilija’. Mazie zvanveida ziediņi (apmēram 6-12) izkārtojušies uz nelapota, 25-40 cm augsta ziedkāta. Pēc noziedēšanas uz ziedkāta nobriest apaļi auglīši, kas rudenī krāsojas skaisti sarkani, bet ir ļoti indīgi, tāpat kā visas pārējās auga daļas. Maijpuķītēm ir audžveida augšanas veids ar seklu, ložņājošu sakņu sistēmu un rezerves barības vielu paresninājumiem – sakneņiem. Lielas, veselas, eliptiskas, tumši pelēcīgi zaļas lapas audžveidā noklāj zemi un labi izmantojamas floristikā.

Maijpuķītes savvaļā aug lielos klājienos lielāka auguma augu sabiedrībā – mežos, koku noēnojumā. Ieplānojot maijpuķītes stādījumos, jāņem vērā maijpuķīšu augšanas veids un tieksme izplesties, pamazām aizņemot lielāku platību. Dārzā maijpuķītes lieliski iederēsies ēnainās vietās zem lieliem kokiem, plašās, brīvās dobēs ar plūstošu augu izvietojuma kompozīciju, kā zemsedzes augs. Tās piemērotas plašos dārzos un parkos, kā arī dārzos ar īpašu noskaņu, senatnes auru - "vecmāmiņu dārzos" - kur dižu koku paēnā stiklotās verandas jumtu apskāvusi "saldā mīla" jeb vīteņsausserdis un tam pie kājām smaržīgs maijpuķīšu lauks... Piemērota sabiedrība maijpuķītēm ir ēnaugi, papardes, kumeļpēdas, mugurenes, segliņi, sīpolaugi - muskares, uc. Maijpuķītes iecienītas arī ziedu griešanai, kā arī komerciālai uzziedināšanai.

Maijpuķītes sastāvā ir vielas, kuras tiek izmantotas farmācijā - saponīns konvallarīns un sirds glikozīdi, kas tonizē sirds mazspējas gadījumos. Taču nekādā gadījumā nedrīkst veikt patvaļīgu ārstēšanos, jo, kā zināms, robeža starp zālēm un indi var būt visai smalka, un maijpuķīte ir stipri indīga, tāpēc no maijpuķītēm būtu jāsarga arī bērni, sevišķi, kad rudenī parādās jaukās odziņas.

Maijpuķītes vislabāk augs trūdvielu bagātā, labi drenētā, caurlaidīgā smilšmāla augsnē  ar pietiekamu mitrumu. Maijpuķītes ir ilgmūžīga ziemciete, tās vienā vietā var augt 15-20 gadu, tikai jārēķinās, ka pa šo laiku tās pamazām pletīsies plašumā un aizņems arvien vairāk platības. Tādēļ, ja gribam augšanas vietu saglabāt konstantu, tad ik pa laikam stādījumi jāierobežo. Pavairot maijpuķītes var ar sakneņu dalīšanu - saknenis ar 1-3 lapu stublājiem būs drošs maijpuķīšu cilts turpinātājs.

Ir izveidotas un dārzos tiek kultivētas vairākas maijpuķīšu šķirnes.
‘Grandiflora’ – ziedi balti, lielāki kā pamatsugai, zied jūnijā – jūlijā, augstums 25-30 cm.
‘Rosea’ – ziedi pastelīgi rozā, maijā – jūnijā, 25 cm augstumā.
‘Albostriata’ , ‘Variegata’ – balti ziedi, lapas ar balti tonētām gareniski svītrotām lapām.
‘Plena’, sin. ‘Flore Pleno’ – balti, pildīti ziedi.